In Memoriam

ILONA VILDE NORIŅA MŪŽĪBĀ

Šis ir īss dzīves apraksts Ilonai Noriņai, mūzikas mīlētājai, pianistei, ērģelniecei, skolotājai - audzinātājai, un beigās arī draudzes priekšniecei.

Ilona Noriņa, dz. Vilde, dzimusi Rīgā 12. decembrī, 1927. gadā, mirusi 1. martā,2015. gadā Takomā, Vašingtonas pavalstī. Rīgā apmeklēja 46. Ausekļa pamatskolu, pēc tam vidusskolu. Lielo mīlestību uz mūziku Ilona ar māsiņu Ritu iemantoja no vecākiem. Ieejot Vildes ģimenes mājā Bostonā, pirmais, ko ieraudzīja, bija 2 skaisti koncertflīģeļi dzīvojamā istabā viens blakus otram, katrs savai māsai.

No Latvijas 1944. gadā izbēga vecāki - Emīlija un Gastons Vilde ar meitām - Ilonu un Ritu, vecmāmiņu Annu Kamolu, un, nonāca Eslingenas latviešu bēgļu nometnē Vācijā, kur Ilona beidza vidusskolu, turpināja klavierspēli. Ilona atceras, ka vienīgās klavieres ko viņa ar citām meitenēm varēja lietot, atradās sarīkojumu zālē, kuŗa bieži bija auksta. Tā viņas vispirms savāca malciņu, iekurināja krāsnīti, un tikai tad varēja praktizēt. Reizēm viņas tur pārsteidza lielie piānisti kā Volfgangs Dārziņš un citi.

1949. gadā visa ģimene izceļoja uz Bostonu, ASV, kur tos sagaidīja veclatvieši. Tie ne tik vien runāja latviski, bet bija ļoti jauki, sirsnīgi cilvēki, izpalīdzēja jauniebraucējiem kā vien spēdami. Piemēram, draudzeni Māru Eferti ar vecākiem veclatvieši uzņema savā mājā. Ilonai bija iespēja nekavējoties iesākt studijas New England Conservatory of Music, Bostonā, saņemot bakalaura grādu mūzikā, un pēc tam maģistra grādu arī mūzikā. Ilona iesāka savas darba gaitas Bostonā, izpildot ērģelnieces pienākumu Jamaica Plain Latv. Lut. draudzē pie mācītāja Ruperta. Viņa sāka mācīt arī privātskolniekus, un drīz skolnieku skaits pārsniedza 40, to starpā arī daudz latviešu bērnu.

Kādos dziesmu svētkos draugi iepazīstināja Ilonu ar otru mūzikas cienītāju -Vilni Noriņu. Tam sekoja lidojumi no Takomas uz Bostonu, un otrādi. 1971. gada 19. jūnijā jaunie draugi salaulājās Bostonā. Tā bija brīnišķīgi skaista, saulaina diena. Neaizmirstami, vienreizēji skanēja abu māsu sniegtais pirms kāzu koncerts viesiem. Viesi bija sajūsmā, līgava un līgavainis staroja, tā kaut kas vēl nebija piedzīvots. Pirms tam gan apciemoja tēvu, kurš jau dusēja mūžīgā mierā kapu kalniņā. Jaunais pāris nolēma dzīvi sākt Takomā, jo Vilnim bija labs darbs pilsētas valdē pie ceļu plānošanas un zīmēšanas.

Kāzu ceļojumā jaunais pāris lidoja uz Edmontonu Kanādā, un ar auto devās skaistā braucienā gar Pacifika krastu mājup. Takomas latviešu draudzei priekšā stāvēja lielas grūtības. Ērģelniece Rūta Delle - Timma pēc 20 gadu darba atteicās no ērģelnieces darba veselības dēļ. Kur atrast jaunu ērģelnieci?  Tad pienāca ziņa par Ilonas pārcelšanos uz Takomu. Takomas draudze saņēma Ilonu atplēstām rokām, sevišķi Rūta. ,,Pats Dievs mums Ilonu ir atsūtījs, ko gan mēs te iesāktu bez Ilonītes"dzirdēja atkal un atkal. Draudze bija izaugusi prāva, ap 400 cilvēku, iecienītā mācītāja Edmunda Mača vadībā. Abas jaunās dāmas labi sapratās, Rūta ievadīja Ilonu darbā Pirmā Luterāņu baznīcā, un viņas palika labas draudzenes līdz mūža galam. Jaukā Mača kundze vadīja dāmu komiteju, vīra māte Irma Noriņa kundze tur cītīgi darbojās, visa draudze kļuva liela, draudzīga ģimene. Ilonai veicās labi. Drīz vien radās krietns skolēnu pulciņš, un Ilona piesacijās studēt arī Vašingtonas universitātē un saņēma vēl vienu maģistra grādu mūzikā. Ar to sākās jauns un sevišķi skaists posms Ilonas dzīvē. Viņa sāka darbu ievērojamā Charles Wright Akadēmijā kā klavierskolotāja. Drīz vien viņai pieteicās daudzi skolnieki un viņa izvēlējās labākos un jau vecākos skolēnus. Gadu pēc gada viņa izpelnījās savā rajonā Mūsic teacher of the Year godu (skolotājs, kurŗm lielākais skolēnu skaits spēlēja ar orķestri). Tas bija liels gods un Ilona staroja no prieka, un iedvesa jauniešos mīlestību uz klasisko mūziku. Kad Ziemsvētkos rīkoja lielos svētku koncertus, viņas skolēni tur labprāt piedalījās, tāpat arī pavasara koncertos. Viņa mācīja un atļāva bērniem savā mājā mūzicēt uz skanīgā koncertflīģeļa atvestā no Bostonas. Mācīties reiz pieteicās kāds tēvs, kura 2 dēli dūšīgi spēlēja, un, gods kam gods, arī tēvs mācījās labi, un izturēja pāris gadu. Kāda māte draudēja sūdzēt Ilonu tiesā, ja nemācīs trešo dēliņu, kad divi jau mācījās. Bet Ilonai nebija brīvas vietas un puisēnam bija jāgaida vesels gads. Charels Wright Akadēmijā Ilona nostrādāja veselus 32 gadus. Šo svētīgo darbu - mācīt bērnus un jauniešus viņa pārtrauca tikai 85 gadu vecumā.

Otra lielā mīlestība Ilonai bija latviešu kultūra. Viņa ar Vilni dziedāja latv. korī, palīdzēja Fanijai Matīsa kundzei apmācīt kori, un piedalījās dziesmu svētkos ASV un Kanādā abos krastos. Tāpat katru vasaru lidoja uz Bostonu apmeklēt radus un satikt studiju draudzenes un apmainīties ar informāciju. Cieša draudzība palika ar mūziķēm Māru Eferti-Doli un Dafniju. Latvijai atgūstot brīvību, sākās lidojumi uz dzimteni un sirsnīga ciemošanās ar radiem. Tur viņus sagaidīja ar lielu prieku, un ciemošanās ieilga.

Kad latviešu biedrības Vašingtonas pavalstī apvienojās vienā organizācijā Sietlā, Takomas draudzei bija jāuzņemas vairāk pienākumu, apzinot apkārtnes tautiešus. To teicami veica priekšnieks Aleksandrs Krūmiņš, bet viņam aizejot mūžībā, nebija neviena, kurš pārņemtu šo svarīgo darbu. Tā Ilona uzņēmās to, bet ne labprāt un tikai uz vienu gadu. Tomēr darbs ieilga un turpinājās līdz pat 2015. gadam. Šajā laikā bija jādodas uz Latviju apciemot Liepupes māsu draudzi. Jāpalīdz jaunai diakonei Gijai iejusties šajā zemē. Jāapmeklē vecie un slimie draudzes locekļi. Bija bez gala skumji rīkot daudzās izvadīšanas pēdējā dusā. Latviešu nodaļā Jaunā Takomas kapsētā atdusas ap 200 tautiešu.

Palīgā nāca dzīves biedrs Vilnis, pildot gan kasiera, gan citus pienākumus. Jārīko netikai Ziemsvētku, Lieldienu, Ģimenes dienas pēcpusdienas, bet arī 18. novembra, 14 jūnija, Pļaujas svētku u.c. atceres. Jāsarunā lektori-runātāji, mākslinieki, jāsagatavo programma. Svētku muzikālajā daļā Ilona bieži aicināja savus klavierskolniekus piedalīties. Lielā Takomas draudze gan krietni sarukusi, tomēr pastāvējusi kopš 1949. gada un Ilona tur darbojusies vairāk kā 40 gadus, uzturot dzīvu draudzes garu.

2013. gada 18. novembrī Ilonai pienāca nozīmīgs sveiciens no Amerikas Latviešu Apvienības: ,,ATZINĪBAS RAKSTS Ilonai Noriņai par īpašiem sasniegumiem ilggadīgā, panākumiem bagātā darbā, pašaizliedzīgi kopjot sabiedrisko un kultūras dzīvi Takomas latviešu saimē. ALAs priekšnieks Juris Mežinskis, 2013. g. 18. novembrī.”

Ilona ir veikusi cēlu mīlestības darbu savu tautiešu vidū.. Lai viņai dziļa pateicība un viegla dusa.

 

Maija Ikstruma

 

 

Voicechs Upenieks, dzimis 1920. g. 28. jūlijā Vārkavā - miris 2015. g. 13. aprīlī Linvudā (Lynnwood)

Kazimira Upenieka vēstule brālim Vojcecham, nolasīta Voicecha piemiņas dievkalpojumā, 2015. gada  9. maijā (saīsināta).

Mīļais brāli!

2002. gada 11. septembrī mēs abi stāvējām reizē tik pazīstama un reizē tik sveša meža malā, kur, pirms daudziem gadu desmitiem aizritēja mūsu bērnība un padsmitnieku gadi. No visa tā, kas toreiz tur bija, šodien palikuši tikai ar garu zāli apauguši, sagrautās pirts akmeņi. Viss ir tik tukšs un neparasts. Nav vairs dzīvojamās mājas un saimniecības ēku, lielā ābeļdārza un cilvēku, kuri te dzīvoja, strādāja un ticēja.

Te mēs abi gājām ganos, palīdzējām lauku darbos, mācījāmies darba tikumu, pieticību un izjutām mūsu tēva un jo sevišķi mātes mīlestību un rūpi par saviem bērniem. Skolu viņa nebija apmeklējusi, bet sēžot pie vērpjamā ratiņa, vai aužamām stellēm, viņa mācīja mūs lasīt un rēķināt, atšķirt labo no ļaunā un nekad savā dzīvē neaizmirst desmit Dieva baušļus.

Liktenim bija labpaticis mūsu abu dzīves gaitas sasaistīt kopējā pavedienā, daudzreiz guļot vienā gultā un daloties pēdējā kumosā. Vairāk nekā 90 gadu garajos mūžos, izņemot īslaicīgus posmus kara gaitās un pēdējos 15 gadus, mēs esam pavadījuši zem viena jumta.

Tas sākās jau vidusskolas gados. Mēs abi mācījāmies Līvānu pilsētas komecrskolā, kurai nebija līdzekļ lai ievietotu skolniekiem kopmītnes. Ārpus Līvāniem dzīvojošo skolēnu vecāki īrēja gultas vietas pie pilsētas iedzīvotājiem. Piecu gadu laikā, dažādu iemselu dēļ, savas adreses mainījām četras reizes.

Tu pabeidzi skolu komunistu gadā. Mūsu skolā nebija izteiktu komunistu, ne skolnieku, ne skolotāju vidē. Nenotika nekādas apcietināšanas. Tikai izlaiduma akta noslēgumā, pēc apliecību saņemšanas, vietējais komunistu partijas pārstāvis pamatīgi izlamāja skolotājus un skolniekus par revolūcijas mērķu neizpratni un pasīvo pretošanos. Runā izkanēja paslēpti draudi.

1942. gada vasarā mēs abi un mūsu vecākais brālis Albins uzvilkām karavīra tērpu. Pēc īsām apmācībām mūsu bataljonu nosūtīja uz Ukrainu militāro objektu un gūstekņu apsardzībai. Īsi pirms Ziemassvētkiem Tevi nosūtīja uz instruktora kursiem Bolderājā. Savā vienībā Tu vairs neatgriezies. Bataljona turpmākā dienesta vietas ar tiem pašiem uzdevumiem bija Kerča, pilsēta Krimas pussalā, tad pāri Azovas jūras šaurumama Kubaņā, un visbeidzo Koveļā Polijā

Decembra sākumā ar vecāko brāli Albinu atstājām Koveļu un ar viltotu braukšanas apliecību aizbraucām uz Rīgu lai iestātos Latviešu leģionā, kurš tika saformēts jau marta mēnesī un tā abas divīzijas jau atradās Austrumu frontē. Mums nelaimējās. Leģions savās rindās pārbēdzējus no policijas vienībām vairs neuzņēma. Tēva mājās nosvinējām Ziemassvētkus un devāmies tieši uz Neveles fronti, kur pirmajās līnijās atradās Tava vienība – Rīgas policijas pulks. Tur mūs, bez liekiem jautājumiem, ieskaitīja 1. bataljona 1. rotā, kur seržanta pakāpē Tu biji 2. vada komandieris. 13. janvārī, agrā rīta stundā mūsu pulka sektorā sākās lielinieku uzbrukums. Te Tu nopelnīji savu dzelzs krustu, izglābdams divus smagi ievainotus sava vada karavīrus. Mūs abus šai dienā ievainoja un aiszūtīja uz Daugavpili ārstēties. Vecākais brālis palika neskarts.

25. jūlijā kad kaujas jau notika uz Latvijas zemes, pie Skrudalienas krita mūsu vecākais bŗālis. Viņa atdusas vieta ir nezināma un uz viņa kapa nav novītis neviens mīļu roku nolikts zieds. Oktobra sākumā Rigas policijas pulku pārveda uz Vāciju. Tur mums noņēma ieročus un uzdāvināja lāpstas – kļuvām par Tornas grāvračiem. 1945. gada 2, maijā, kādā labības laukā padevāmies gūstā kanādiešiem.

1945. gada martā iesākām un maijā pabeidzām braukšanu atpakaļ uz Vāciju. Mūs novietoja atvaļināto gūstekņu nometnēs angļu zonā. Jau pēc nedēlās bijām ceļā uz amerikāņu zonu, kur mazajā Bavārijas pilsētiņā Laufā atradām latviešu nometni un tajā divas jaukas māsas – Anitu un Ainu.

1948. gadā sākās izceļošanas laiks. 1949. gada rudenī saņēmu ziņu, ka man ar Ainu ir izgādāts galvojums uz Ameriku, kā latviešu izlases sportistam un šo galvojumu bija sagadājis Sietlas avīzes Post Intelligencer sporta nodaļas redaktors Royal Brougham. Jauki un skaisti, bet kur paliks brālis ar savu sievu un mūsu sievas māti? Ieceļošanas dokumentāciju un techniskās nepieciešamības kārtoja Luterāņu federācija. Tur griezos pēc palīdzības, ko arī saņēmu. Septiņu sprotistu vietā, kā tas sākumā bija paredzēts, tagad brauca desmit un viens no tiem bija 70 gadus veca dāma, mūsu omīte.

Sietlā mēs abi brāļi tikām pieņemti darbā niķelētavā, kuras īpašnieks Olsons bija saskatījis latviešus kā ļoti labus un uzticamus strādniekus…Mazajā uzņēmumā strādāja vairāk nekā desmit latvieši. Strādājam dūšīgi un naudiņa krājās. Sākām meklēties pēc īpašuma, kuru varētu saukt par savu. Izvēlējāmies īrēt bencīna pārdotavu, ko jau bija izdarījuši pāris latvieši pirms mums. Atverot uzņēmuma durvis, mēs uz visiem laikiem aizmirsām 40 stundu darba nedēļu. Pārdotava bija atvērta visas 24 stundas. Nakts maiņās strādāja vairāki latviešu studenti, tā noplenot līdzekļus savām studijām.

Sākām domāt par mājas pirkšanu. Priekšroku devām tā sauktajiem duplekšiem. Tomēr, viss notika citādi. Latvietis Fronskevičs 1955. gada vasarā mums parādīja māju celtu uz jūras līča krasta. Ienākot pa durvīm ieraudzījām iekopto dārzu, zilos līča ūdeņus un aiz tiem sniegotās Olimpijas kalnu galotnes. Aizmirsām dupleksi. Šai mājā mēs nodzīvojām 45 gadus. Tur Tu ar Anitu izaudzinājāt divus dēlus un es ar Ainu divas meitas. Tur tika skoloti bērni, tur notika kāzas un kristības. Tur auklējām savus mazbērnus, tur no mums aizgāja omīte un Aina. Tur aizgāja puse no mūsu garā mūža.

Divas reizes mainījām sava uzņēmuma vietas, vēlāk pārdevām riepas. 1954. gadā dabūjām aizdevumu un nopirkām dārzniecību. Viss tālākais pieder vēsturei. 2001. gadā savu uzņēmumu pārdevām un aizgājām pelnītā atpūtā. Toreiz Tu jau biji pāri astoņdesmit gadiem. Tu vispirms nopirki dzīvokli, bet drīz to pārdevi un ar Anitu pārgāji dzīvot pie dēliem – vispirms pie Edgara un pēdējos mūža gados pie Jāņa. Kopš Ainas aiziešanas mūžībā, es dzīvoju pie savas vecākās meitas Ausmas.

Es bieži braucu pie Tevis ciemos, bet vēl biežāk, gandrīz vai katru rītu runājāmies pa telefonu. Visvairāk mēs runājām par mājām, par Latviju. Atzināmies, ka par savu mūža raibo gājumu nevaram žēloties. 

1957. gadā mēs uzņēmām sakarus ar piederīgajiem Latvijā. Kopš 1977. gada mēs bieži ciemojāmies pie viņiem un dažreiz viņi pie mums. Tagad mūsu paaudze jau apgūlusies dzimtenes smiltājā. Tu arī aizgāji pie viņiem, ,,tur  augšā aiz zvaigznēm.”

 

Tavs brālis, Kazimirs

 

 

 

Aiz tālām dienām, simtām jūdzēm.

Aiz kalnu grēdām, miglā tīts,

Tur tēva meža malā

Pamests dzīves rīts.

Tur agrā stundā rasu bridi,

Tur klausījies kā vēji dzied,

Tur vēroji kā saule riet.

 

Saullēkts, saulriets…

Ātri steidzās dienas.

Vasara un tās krāšņie ziedi

Jau rudens salnā dzeltē, vīst…

Saullēkts, saulriets…

Ātri steidzās gadi.

Kā mirklis pazūd lemtās stundas

Tām līdzi asaras un prieks.

Saullēkts, saulriets..

 

 

Gundars Ķeniņš Kings mūžībā

Sestdien, 16. maijā, slimnīcā Takomā miris ekonomists Gundars Ķeniņš Kings, ilggadējs profesors un dekāns biznesa skolā Pacific Lutheran universitātē. Profesors Ķeniņš Kings, dzimis 1926. gada 19. aprīlī, bija dzejnieku Ata Ķeniņa un Austras Dāles dēls.

Pērn 28. septembrī Sietlas latviešu centrā profesors svinēja savu atvadīšanos no akademiskās dzīves un savas jaunākās grāmatas atvēršanu, kuŗā piedalījās viņa dzīves biedre Valda, dēls Jānis un meita Mārīte. (Par šo notikumu rakstīts ,,Informācijas” 209.  numurā.) Liktens bij lēmis, ka tā arī bija Valdas un Gundara atvadīšanās no Sietlas latviešu sabiedrības.Valda Ķeniņa King aizvēra acis uz mūžu 2014. gada decembrī, Gundars piecus mēnešus vēlāk. Gundara un Valdas pelni tiks apglabāti Rīgā Meža kapos.

Visdziļākā līdzjūtība Ķeniņa Kinga ģimenei, un profesoram vieglas smiltis!

Andris Dravnieks Bensons mūžībā

Andris Dravnieks dzimis 1940. gadad 19. decembrī, Ventspils pilsētā, Baltijas jūras piekrastē. Tikai vēlāk, 1957. gadā, dzīves apstākļiem izmainoties un iegūstot ASV pavalstniecību, Andris pieņēma labprātīgi sava jaunā patēva Leonarda Bensona uzvārdu, paturot Dravnieka vārdu kā savu vidus vārdu. Dzīvojot jaunos patvēruma zemes apstākļos ASV, Dravnieka vārds sagādāja grūtības angļu valodas izrunā, parasti ar kļudām vārda rakstībā.

Andra tēvs, Fricis Dravnieks, pirms 2. Pasaules kara sākuma bija brīvās Latvijas armijas virsnieks, Ventspilnieks, savu vecāku jaunākais dēls piecu brāļu ģimenē. Beidzis vidusskolu Ventspilī un Rīgas kara skolas akadēmiju. Andra māte, rīdziniece Tamāra Vilciņa, absolvējusi Rīgas skolotāju institūtu, strādāja par skolotāju dažādās Ventspils pamatskolās. Otrā pasaues kara beigu sākumā, 1944. gada 11. oktobrī, viens dzīves posms Andrim un brālītim Mārim tika noslēgts, aizverot durvis līdzšinējai dzīvei uz visiem laikiem. Latvija bija ielēgta kara joslā, tikai vēl vienīgi Kurzemes apgabals bija brīvs atlicis, tautiešiem izvēloties šauru ceļu uz ārpusi, kaŗa  apstākļu nebrīvībā. Ventspils ostā ļaužu drūzma, chaoss! Andris, viņa vecvecāki, brālītis, māte stāv uz kuģa, atvadoties. Tēvs Fricis Dravnieks, kā Latvijas aizsargs paliek vēl cīnoties pret Padomju armijas tuvošanos Kurzemei. Rīgā drīz būs naidnieka roku nežēlība pasludināta.

Andra māte raksta: ,,Seko auksta, sniegaina ziema, primitīvos apstākļos vadot dienas Vācijas mazturīgā ciematā, Pomerānijas apgabalā, arī vēl pie Baltijas jūras līča. Izjutām aukstumu, badu, neziņu. Kaŗam beidzoties, 1945. gada maijā, atrodamies Vācijas sadragātajā Saksijas apgabalā, ogļu raktuves pilsētā, Erzbirge kalnu pakājē. Viss apklāts pelēkajiem ogļu putekļiem. Ielās plivinās Padomju Savienības karogi. Hitlera attēli un bildes guļ dubļiem noklāti un samīti - ,,glorija” ir beigusies.” Šais apstākļos 1945. g. 3. jūnijā mirst Andra vectēvs. Tai pašā mēnesī ģimene tiek izvietota amerikāņu armijas patvēruma nometnēs – bijušās Hitlera armijas celtnēs. ,,Logi bez stikliem, jumti ēkām laiž lietu cauri. Ielas starp mūra ēkām pilnas visādiem atkritumiem. Ar laiku viss tika salabots. Ēkas iztīrītas, tualetes pilnā mērā darbīgas, ūdens krānos tīrs. Strādājām atverot tukšās telpas, ierīkojāmies – ambulance, nelielas slimnieku gultas telpās, skolas, koris, deju grupas, sarīkojumi, utt. Un tā seši gadi tika aizvadīti. Andrim desmitais dzīves gads, Mārim astotais. Ejam cauri visādiem testiem, caurskatēm – rodās cerība atstāt šīs ‘mīlīgās telpas un ēkas – cerības pieaug, ļaudis izceļo! Mēs – tas ir, bez vectētiņa, braucam uz ASV, uz savienotajām valstīm Amerikā. Bērni prot lasīt un rakstīt latviski. Bet kā būs ar jauno angļu valodu?” Mātei Tamārai jāatstāj iemīļotais skolas darbs.

No Latvijas pēdējā vēstule saņemta 1948. gadā, vēl Vacijas DP nometnē esot. Fricis Dravnieks nošauts, kopā ar citiem  meža partizāņiem, no Padomju armijas meža patvērumā atrastajiem latviešu bijušās armijas drošsirdīgajiem kāravīriem – ,,meža bandītiem”, kā tie tika dēvēti krievu presē Latvijā.”

Ierodoties Amerikā, Vašingtona štata pilsētā Aberdīnā (Aberdeen), Andris turpina savas skolas gaitas, bet ģimene drīz pārceļas uz Sietlu.  Dzīve uzsāka normālu gaitu - jauns spars, jaunas izredzes, jaunas cerības. Dzīve Andrim ar māti, brāli Māri, patēvu Leonardu Bensonu un vecmāmiņu izveidojās samērā sekmīgi, saskanīgi un darbīgi. Sekoja studijas Highline Community College un Vašingtonas universitātē, kara dienests ASV gaisa spēkos, precības ar Veltu Grīnhāgenu.  Ar laiku Andris uzsāka savu uzņēmumu Equitable Mortgage Corporation, financējot mājas pirkšanai un pārdošanai, izveidojot sev patstāvīgu darba vidi, dzīvodams Mercer salā. Šo darbu viņš sekmīgi turpināja līdz pensijas gadiem. Andris iesaistījās ASV latviešu korporācijas sabiedriskājā darbā un pensijas gados viņš aktīvi piedalījās Sietlas latviešu draudzē un biedrībā.

 Brīvā laikā Andrim patika strādāt savā dārzā, audzējot dārzeņus un augļu kokus. Īpaši labi viņam veicās ar tomātiem, kuŗu vienmēr bija tik daudz, ka nezināja, ko ar tiem darīt. Viņš audzēja arī skābenes, kuŗas viņš labprāt deva  latviešu saimniecēm skābeņu zupai.

 Jau no bērnības Andrim patika zvejot un velāk viņš kļuva kaisilīgs makšķernieks, īpaši ar mušu ēsmu (fly-fishing). Medus mēnesī sievai Veltai bija jāiemācās šī māksla un viņa bieži brauca Andrim līdzi mākšķerēt. Ar saviem makšķernieku draugiem Andris darināja simtiem daudzdažādu mākslīgu mušiņu savam iemīļotam sportam.

 Diemžēl, pēdējā laika veselības problēmas izjauca vēl jaunus iecerējumus, kas nobeidzās 2015. gada 31. janvārī, aizejot no šīs zemes saules un nodarbošanām, mūžības gaismas staros.

 Par Andri sēro un viņu mīļā piemiņā paturēs māte Tamāra, dzīves biedre Velta, radi un draugi.

Valda Ķeniņa King aizsaulē

Valda Ķeniņa King (dzimusi Andersone) aizsaulē

,,Kā Valda brauca uz Ņujorku pirkt bizamžurku (muskrat) kažoku.”  

Meitas Mārītes atmiņas.

Valda, dzimusi 1927. gada oktobrī, uzauga Lielstraupē, Cēsu rajonā, kur viņas tēvs Jānis Andersons bija pagasta rakstvedis un māte Kristīne viņa palīdze. Ar vecāko brāli Gunāru, viņa pavadīja bērnību klusos,  pasakainos  lauku dārzos.

Kaŗa laikā komunisti bija ģimeni pierakstījuši izsūtīšanai. Tāpēc viņi aizbēga no savām mājām ar maziem ratiņiem, govi un diviem veciem somu Fiskara firmas nažiem. Jau pie Rīgas krievi bombardēja lielo bēgļu straumi. Ar bēģļu kuģi viņi aizbrauca uz Vāciju, kur viņus Berlīnē bombardēja draugi Amerikaņi. Vēlāk viņi dzīvoja bēgļu nometnē Hamburgā, kur arī pārdzīvoja lielu bombardēšanu no draudzīgo angļu puses. Brāli Gunāru iesauca vācu armijā. Valda viņu atkal satika tikai 1984. gadā, kad viņa ciemojās Australijā.

Valda iebrauca Amerikā 1949. gadā. Viņas vecāki atrada mājkalpotāju darbu netālu no Filadelfijas, bet Valda strādāja kādā Bruklinas advokāta ģimenē uzraugot bērnus. Šie bērni viņai iemācīja gluži labu angļu valodu.  Drīz vien viņa dabūja darbu Ņujorkā filmu studijā, kur iepazinās ar vairākām filmu zvaigznēm.  Aktieri viņai pat uzdāvināja autogrāfētas fotogrāfijas. Kad Valda satika savu nākamo vīru Gundaru, māte visas fotogrāfijas aizmeta projām, jo uzskatīja, ka Valdai nav vajadzīgi citu vīriešu paziņu. Bizamžurku kažoks bija viņas pirmais lielais iepirkums. Daudzus gadus vēlāk Valda atdeva kažoku mazdēlam Robertam, lai viņš tājā spēlētu lāci.

Valda apprecējās ar Gundaru Ķeniņu King 1954. gada septembrī Oregonā, kur Gundars studēja Oregonas universitātē (University of Oregon). Vēlāk, kad Gundars turpināja studijas Stanfordas universitātē, Valda universitātē pārraudzīja Nobela prēmiju laureātu budžetus. Tas bija interesants darbs un Gundara studiju gados palīdzēja visai ģimenei labāk dzīvot. Nobela laureāti bija tie, kas sirsnīgi ieteica Valdai turpināt savu izglītību. Kalifornijā piedzima dēls Jānis. Meita Mārīte piedzima Takomā.

Ceļošana bija viena no Valdas kaislībām. Kad viņa ciemojās pie sava brāļa Austrālijā, viņai līdzi brauca meita Mārīte. Viņas abas apskatīja Tauriņu salu pie Lielā barjerriffa; Jaunzelandē Valda iemācījās braukt pa ceļa kreiso pusi un izplunčājās silto ūdeņu avotos. Parasti viņas ceļa biedrs bija Gundars. Viņi kopā piedalījās Kurzemnieku pieminekļa atklāšanā Tobāgo, kur Valda peldbaseina bārā dzera rumu kokteilus un klausījās karība bungu koncertus. Viņi arī apmeklēja dziesmu svētkus Gotlandē, kur satika daudzus vecus Zviedrijas draugus.  

Atmiņai no ceļojumiem Valda krāja zelta piekariņus savai zelta rokassprādzei. Tur bija liela dažādība - Marokas kurpīte, Havaju ananas, Monterejas tauriņš, Vašingtona štata ābols, Somijas pirts ķipis, Norvēģu vikingu kuģis, un Latvijas kokle. Savos ceļojumos Valda labi iepazinās ar pasaules modes virzieniem, sākot ar Parīzes kleitām un beidzot ar rotaslietām no Hongkongas. Viņa izkopa savu šūšanas talantu un būtībā viņa bija tā kas sagādāja jaunas un interesantas drēbes sev un Mārītei. Tāpēc vien Valdai bija izdevīgi iepirkties vienā no Sanfrancisko tekstīla veikaliem, bet Mārīte ar Gundaru turpat blakus veikalā nopirka viņai dāvānu, bebra kažocinu. Ģimenes apstākļi bija stingri uzlabojušies kopš studentu dienām, kad viņi lasīja pamestus dārzos ābolus lai lētāk paēstu.

Brīvajā laikā Valdas interesi saistīja nacionālie parki ar maziem ezeriņiem, kalna takām un plašām kalnu ziedu pļavām. Protams, kalni Valdai deva daudzas idejas viņas mājām, ziedu un pat sakņu dārzam.  Saulainās dienās pie iemīļotas kalna upes, viņai patika salasīt apaļos oļus, ko viņa nesa mājās lai izdaiļotu puķu dobes.

Valda nobeidza studijas Pacific Lutheran universtātē Takomā, ieguva bakalaura grādu socioloģijā, un pēc tam maģistra grādu psicholoģijā. Viņai visvairāk patika mācīties par citu cilvēku dabu un uzskatiem.  Savu akadēmisko dzīvi Valda papildināja ar sabiedrisko darbu universitātē un palīdzēja virtuvē rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolā KURSA, kur viņu atcerēsies lieli un mazi kursieši.  

Valda aizvēra acis uz mūžu 2014. gada decembrī. Viņas pašas pēdējā vēlēšanās, mūžībā aizejot, bija atgriezties viņas tik ļoti iemīļotos kalnos un mežos. Valda bija savas ģimenes sirds, liekot ģimeni pirmā vietā. Ar prieku un gandarījumu viņa atskatījās uz sava mūža darbu, izveidojot labas attiecības ar bērniem Jāni un Mārīti, un palīdzot Gundaram ar sabiedriskiem pienākumiem viņa ļoti atbildīgajā dekāna darbā Pacific Lutheran universitātē. To visu pieminējām 2014. g. 28. septembrī  Sietlas Latviešu namā, kad svinējām Gundara atvadīšanos no akadēmiskās dzīves.

Valdu mīļā atmiņā paturēs dzīves biedrs Gundars, meita Mārīte ar ģimeni, dēls Jānis, radi, korporācijas Daugaviete filistres un draugi. Ģimene aicina viņu atcerēties ar ziedojumu KURSAI.

 

 

Elmārs Zemgalis
America's oldest International Grandmaster of Chess, Elmārs Zemgalis, died on December 8th in Seattle at the age of 91.
Elmārs was born in Riga, Latvia on September 9, 1923, the youngest of three children. He first learned to play chess at age 11, from his older brother, Edvīns. Even in his youth, Elmārs was considered to be among the most talented chess players in Latvia. After he graduated at the top of his class from the First Municipal High School in Riga, he obtained a degree from the Institute of Teachers’ Training in Jelgava and began to pursue Medicine at the University of Riga, but he had to flee war torn Latvia in 1944. He was able to escape on a fishing boat out of Riga, and by train arrived in Germany’s northern province of Schleswig-Holstein. Elmārs did not see active duty during WWII since he was infirmed due to health concerns.
In 1946 Elmārs was able to reunite with his mother and sister in Bavaria, at the displaced person (DP) camp. His brother, a member of the Latvian Legion, fighting the communist aggressors, had died in battle. In the small village of Neunburg vorm Wald, Elmārs met his future wife, Cacilia, while lunching on park bench. They wed in 1948. With his knowledge of English and German, he subsequently took on the important position of employment officer with the International Refugee Organization.
He first gained the attention of the chess world by his second place finishes at Augsburg and Regensburg in 1946, but it was his tie for first with World Championship contender Efim Bogoljubow at Oldenburg 1949 that really made him known. There he finished above such players as Unzicker, Rossolimo, Saemisch, O'Kelly, Wade, Tautvaisas, and Enevoldsen, scoring an undefeated 12 from 17. These results and other strong performances in Germany from 1946 to 1950 led him to receiving the Grandmaster title from FIDE in 2003.
Seattle Post-Intelligencer sports writer Royal Brougham had the foresight to include a chessmaster in his program to bring displaced sportsmen from Europe to Washington state. This made it possible for Elmārs and Cacilia to move from Germany and settle in Seattle in 1952. Their arrival was immediately celebrated with two special events. The first saw Elmārs play 50 players simultaneously at the P.I. auditorium with hundreds of spectators watching. The second was a match against the leading Washington chess master Olaf Ulvestad who had competed in the 1946 USA-USSR match. Elmārs won convincingly 3-1. He would later win the Washington State Championship in 1953 and 1959.
With honor society ranking and degrees in mathematics from the University of Washington (MA) and Seattle University (BS), Elmārs worked at Boeing as a research mathematician (early 1960s), prior to becoming a tenured math instructor at Highline College. He authored several textbooks for algebra and calculus, as well as contributing research articles for mathematical journals. Elmārs continued to enjoy teaching at Highline College until his retirement.
Elmārs love for chess, and his chess colleagues, locally and internationally, was evident throughout his retirement years. He played correspondence chess by mail, and later via the internet. He often reflected on how miraculously chess had shaped his life story. Elmārs held Latvia dear, and was able to return for visits, after the fall of the Iron Curtain. He was a member of Seattle’s Latvian Lutheran Church and the Latvian Association of Washington State, as well as Bellevue Sister Cities (Liepaja, Latvia is a sister city). Elmārs was preceded in death by his siblings, Edvīns and Rasma, and his wife Cacilia.
Memorial donations can be made to the Seattle Chess Club, www.seattlechess.org , or the Latvian Lutheran Church.

Fanija Matīss aizsaulē

Mūziķe Fanija Matīss, ilggadēja Takomas latviešu kora diriģente un Amerikas Rietumkrasta Latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, aizgāja aizsaulē 2014. g. 13. oktobrī.
Fanija Matīss piedzima vētrainajā 1917. gadā īpaši vētrainos apstākļos - uz kuģa, kuru vadīja viņas tēvs kapteinis Jānis Hartmanis. Bīstamajos juku laikos, kuri iestājās pēc Krievijas cara piespiedu atteikšanās no troņa, jaunā liepājnieku ģimene bēga no vācu frontes un kara briesmām. Diez vai citos apstākļos topošā māmiņa Anna Hartmanis tādā brīdī būtu kāpusi uz vīra kuģa...
Gadu vēlāk, pēc Latvijas valsts dzimšanas 1918. gadā, Fanijas dzīve ieplūda rāmākos ūdeņos. Viņas jaunība pagāja teju idilliskos apstākļos, starp skolas laiku Liepājas Dzintaru ielas namā un vasaras brīvdienām pie vecvecākiem Pāvilostā. 1936. gadā Fanija absolvēja Liepājas Valsts ģimnāziju (Liepājas 1. ģimnāziju).
Jau Liepājas gados Fanija aktīvi līdzdarbojās savas pilsētas un visas Latvijas mūzikas dzīvē. Kā pianiste viņa piedalījās vairākos mūziķu ansambļos kopā ar komponistu Viktoru Baštiku un diriģentu Arvīdu Jansonu, Marisa Jansona tēvu. Fanija aktīvi iesaistījās arī pilsētas baptistu mūzikas dzīvē un bija Liepājas baptistu Ciānas draudzes ērģelniece.
Fanija Matīss turpināja studijas Rīgas Skolotāju institūtā, kas, viņai to absolvējot 1939. gadā, bija pārtapis par Cēsu Skolotāju institūtu. Pēc institūta beigšanas Fanija neilgu laiku strādāja par skolotāju, taču tikko uzsāktās profesionālās gaitas pārtrauca karš.
Tāpat kā simtiem citu latviešu bēgļu, 1944. g. rudenī Fanija Matīss kopā ar māti atstāja Kurzemes degošo krastu (brālis Filips bija iesaukts leģionā). Tēvs bija atradis savai ģimenei, viņaprāt, drošu kuģi un solījās pie pirmās izdevības tai pievienoties Vācijā. Kā Liepājas ostas loča kuģa kapteinim Fanijas tēvam bija svarīgas zināšanas un iemaņas tā laika sarežģītajā situācijā. No Liepājas Jānim Hartmanim tomēr neizdevās izkļūt. Fanijas tēvs nomira okupētajā Latvijā 1964. gadā.
Fanija uzsāka jaunu dzīvi Lībekas bēgļu nometnē, kur viņa sastapa savu nākamo vīru Rūdolfu Matīsu. Rūdolfs, būdams smagi ievainots Kurzemes katla kaujās un evakuēts, Vācijā bija nonācis vienīgais no savas ģimenes. Fanija un Rūdolfs apprecējās Lībekā 1947. g. decembrī. Abi jaunlaulātie aktīvi piedalījās nometnes kultūras dzīvē, kā arī strādāja par skolotājiem. Lībekā arī piedzima viņu pirmā meita Maruta.
1951. g. jaunā ģimene ieceļoja Amerikā, Oregonas štata Portlandes pilsētā. Tur Fanija ieguva savu licensed practical nurse diplomu un sāka strādāt pilsētas St. Emanuel slimnīcā. Portlandē piedzima Fanijas un Rūdolfa otrā meita Vita. 1959. g. ģimene pārcēlās uz Sietlu, kur Rūdolfs tika angažēts darbā Boeing aviācijas firmā. Sietlā Fanija uzsāka studijas Vašingtonas universitātē, vakaros strādājot par medmāsas palīdzi aprūpes namā. 1965. g. Fanija Matīss beidza Vašingtonas universitāti ar bakalaura grādu mūzikā (Music Education) un tajā pašā gadā tika pieņemta darbā kā mūzikas skolotāja Puyallup skolas rajonā. Fanija vadīja daudzus skolas rajona apvienotos korus un orķestrus, īpaši Amerikas divsimtajā gadadienā 1976. gadā. Puyallup'ā vina nostrādāja 20 gadus (galvenokārt Fruitland pamatskolā) un aizgāja pensijā 1985. gadā. Vēl ilgi pēc tam Faniju Puyallup pilsētas apkaimē teju ik uz soļa sveicināja un uzrunāja viens vai otrs no viņas bijušajiem audzēkņiem.
Pirmajiem Amerikas Rietumkrasta Latviešu Dziesmu svētkiem (Sietlā, 1962. g.) tuvojoties, svētku vadība mudināja Faniju Matīss dibināt Takomas latviešu kori un uzņemties tā diriģentes pienākumus. Takomas latviešu kora diriģente Fanija bija 40 gadus, no 1961. līdz 2001. gadam.
Takomas latviešu koris aktīvi piedalījās vairākos Amerikas Rietumkrasta Latviešu Dziesmu svētkos, un sešos no tiem Fanija Matīss bija virsdiriģente - sākot ar 1972. g. svētkiem Vankuverā, Britu Kolumbijā, un beidzot ar 1985. g. svētkiem turpat. Sevišķi labā atmiņā daudziem palikušas viņas diriģētās dziesmas ,,Rīga dimd” 1972. g. svētkos Vankuverā, un ,,Ej, saulīte, drīz pie Dieva” 1982. g. svētkos Portlandē.
Fanija Matīss bija pirmā ,,Kursas” mūzikas skolotāja un ilggadēja latviešu korporācijas ,,Gundega” Sietlas kopas biedre. Vēl 2014. g. pavasarī viņa apmeklēja Sietlas Operu un Sietlas Simfoniju, kur Fanijai bija pastāvīgs abonements vairāk nekā 35 gadus.
Piemiņas dievkalpojums notika 2014. g. 31. oktobrī Takomas Jaunās kapsētas (New Tacoma Cemetery) kapelā (Evergreen Chapel), prāvestes Dairas Cilnes un mācītājas Gijas Galiņas vadībā. Fanija Matīss tika apglabāta kapsētas latviešu nodalījumā.
Faniju pieminot, iespējams ziedot ,,Fanijas Matiss projektam” Bellevue Sister Cities Association-Liepaja (BSCA-Liepaja, tax exempt 501c3). Projekts atbalsta jaunus, daudzsološus mūziķus no Liepājas, dodot viņiem iespēju apmeklēt koncertus un operu iestudējumus Liepājā, Rīgā un citur.

Indra Michalovskis mūžībā (1929 – 2014)

Indra Rutkis Michlovskis, Almas un Friča Rutku meita, dzimusi 1929. gada 22. jūlijā, Saldū Latvijā. Viņas tēvs bija profesionāls aktieris, režisors un teātra vadītājs. Jau agrā bērnībā Indra iepazinās ar teātra mākslu un pati tika spēlējusi uz skatuves.
Ģimenes idilisko dzīvi 1940. gadā sagrāva krievu okupācija Latvijā. Viņiem bija jāpārdzīvo nežēlīgo padomju varu un vācu okupāciju. Kad padomju armija atkal ienāca Latvijā 1944. gadā, Indra ar vecākiem tikko izbēga ar pēdējo vilcienu no Rīgas un ar kara kuģi, kas tika bombardēts, no Liepājas ostas uz Vāciju. Vāczemē viņi izturēja bargus ziemas apstākļus, braucot vaļējos vilciena vagonos, tikko nenosalstot. Šis arī bija smagākais sabiedroto bumbošanas laiks Vācijā, Daudzās stundas pavadītas saspiestās bumbu patversmēs atstāja Indru ar klaustrofobiju uz visu mūžu.
Laimīgā kārtā, pēc Vācijas kapitulācijas Rutku ģimene nokļuva DP nometnē Kemptenē, amerikāņu zonā. Šeit Indra iepazinās ar savu nākamo vīru Anatoliju (Miku) Michalovski. Neskatoties uz četru gadu trūcīgajiem nometnes dzīves apstākļiem, latviešu bēgļi organizēja skolas, baznīcas un tradicionālos kultūras pasākumus, tostarp teātra izrādes.
1949. gadā Indra, viņas vecāki, brālis Modris ar sievu Irmu un viņu meitiņu Rutu saņēma galvojumu no firziķu fermas Eskalonā (Escalon) Kalifornijā. Pēc ceļojuma ar kuģi uz Ņujorku tie devās tālāk ar vilcienu uz Kaliforniju. Pēc gada nostrādāšanas pie saimnieka viņi sataupīja naudu ne tikai ceļa izdevumiem, bet varēja nopirkt pat automašīnu. Indras krustmāte mudināja Rutku ģimeni pārcelties uz Takomu Vašingtonā. Tur Indra salaulājās ar Anatoliju Michalovski. Laulība tika svētīta ar bērniem Jāni, Ilzi, Kārli un Anitu.
Pēc vairākiem gadiem Takomā, Michalovksi un Rutki nopirka kopēju māju Sietlā. Indra tūlīt uzsāka studijas Vašingtonas universitātē, kur viņa arī strādāja par laboratorijas asistenti pie nuclear medicine and imaging. 1962. gadā ģimene pārcēlās uz Olimpiju, kur Indra audzināja četrus ļoti enerģisku bērnus un vadīja mājsaimniecību. Viss atkal mainījās 1963. gadā, kad Indras vīrs Mika pieņēma Peace Corps direktora darbu Bolīvijā uz diviem gadiem. Bija jāizvēlas kādas mantas ņemt līdzi, ko atstāt noliktavā, kā arī tikt galā ar četriem aktīviem bērniem.
Pēc atgriešanās Vašingtonas štatā, Indra sāka strādāt par medicīnas technoloģi Thurston County ūdens kvalitātes pārbaudīšanas laboratorijā, kur viņa nostrādāja līdz pensionēšanai. Tai laikā viņa arī strādāja par asistenti sieviešu veselības klīnikā kopā ar Dr. Angelu Bowen. Viņa arī atrada laiku paplašināt savas mākslinieciskās dāvanas, nodarbojoties ar ādas un stikla apstrādāšanu, mēbeļu polsterēšānu un rakstīšanu. Viņa studēja psicholoģiju un pēc laika kļuva par sieviešu veselības speciālisti. Indra rakstīja dzeju, vadīja literatūras seminārus, lasīja lekcijas un savus prozas darbus. Viņa ir arī mācījusi literatūru Rietumkrasta latviešu vidusskolā ,,Kursa”.
Indra tika saukta dažādos vārdos – latviešu draugiem viņa bija Kukažiņa vai Indriņa, bērniem mamma vai memmīte, mazbērniem un mazmazbērniem mammiņa. Tomēr vislabāk viņu varētu raksturot par ,,renesanses sievieti”. Viņa bija dārzniece, dzejniece, nekustāmā īpašuma spekulētāja, būvētāja, sieva, māte, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa, padomdevēja, uzticīga draudzene un cīnītāja.
Indras vīrs Mika aizgāja aizsaulē 2006. gadā, meita Anita 2010. gadā. Viņa pati aizvēra acis uz mūžību 2014. g. 13. oktobrī. Indru mīļā piemiņā paturēs bērni Kārlis, Jānis un Ilze; mazbērni Alex, Imants, Juris un Michele; mazmazmeitas Dina, Anais un Ayla; radi un draugi.

Pieminot mūsu ģimenes draugu Andreju Ūdri (1929 – 2014)

Mūsu kopējais ceļš sākās 1956. gada decembrī, kad mēs ar Vigo tikāmies ar profesoru Kārli Kundziņu, lai noliktu mūsu laulības dienas datumu pirms Ziemassvētkiem. Mazliet vēlāk Andris un Maija Liepiņa griezās pie profesora Kundziņa tai pašā nolūkā. Mēs nolēmām rīkot dubultlaulības Longvjū (Longview) baznīcā, jo tai pilsētā dzīvoja mūsu vecāki. Pēc laulību ceremonijas, kāzu svinības katrai ģimenei bija atsevišķi.
Vēlāk, daudzus gadus mēs četri kopā atzīmējām mūsu kāzu jubilejas, braucām teltot un svinējām Lieldienas ar mūsu bērniem un ģimenēm. Andrim un Maijai bija divi dēli, Guntars un Edmunds. Guntars mira auto avārijā, būdams vēl ļoti jauns. 1958. gadā, mēs četri krustojām Ameriku Andra 1950. gada Ševroletā, lai austrumkrastā kāptu uz kuģa un dotos 3-1/2 mēnešu garā teltošanas ceļojumā pa Eiropu. Mēs vēl ilgi kavējāmies atmiņās par šo piedzīvojumu.
Andrejs (mēs viņu vienmēr saucām par Andri) bija dzimis Rīgā 1928. gada 10. novembrī. Viņš mira 2014. gada 6. oktobrī, Belvjū (Bellevue) Vašingtonā, 85 gadu vecumā. Pēc ASV gaisa spēku dienesta, izmantojot GI Bill, Andris iestājās Oregonas štata universitātē, Corvallis Oregonā. 1956. gadā viņš ieguva elektriskā inženiera grādu un pieņēma darbu pie Boeing firmas. Par savu darbu Andris daudz nerunāja. Tikai daudz gadu vēlāk, kad jau bija pensijā, viņš teica, ka bija strādājis pie Bomarc raķetes un Minuteman projekta (slepenas raķešu aizstāvēšanās sistēmas). Andris arī bija viens no daudzajiem brīvdarbniekiem, kas septiņdesmitajos gados palīdzēja būvēt Sietlas latviešu namu un baznīcu.
Andris mīlēja dažādas ierīces (gadgets), elektrotechniku, populāro latviešu, somu, kā arī citu tautu mūziku, dejošanu un dārzniecību. 1990os gados, kad Vigo iegādājās lāzera griežamo mašīnu Rauda Scale Models firmai, Andris izstrādāja un uzstādīja elektrotechniku mašīnas darbībai. Tās vēl joprojām strādā. 1980os gados Andris projektēja un ierīkoja elektronisku gaismas sistēmu ar lampiņām, lai rādītu modeļos ūdens plūsmas ceļu.
Andris bija sev uzbūvējis lielisku skaņu plašu un kompaktdisku skaņu sistēmu. Viņam patika ierakstīt mūziku no radio un citiem avotiem, viņš pārskaņoja savu mīļāko mūzikas izlasi uz kompaktdiskiem, ko dāvināt draugiem, ieskaitot mums. Reiz, kad bijām izgājuši kopā uz vakariņām, viņš priekā staroja par savu jaunāko atklājumu – kā izņemt naudu no bankas vēlā stundā, piemēram, desmitos vakarā. Viņš bija pirmais no mūsu draugiem, kas lietoja bankas automātu (ATM). Kaut es varētu atcerēties kuŗā gadā tas notika, kad mēs braukājām pa Sietlas ziemeļgalu, meklējot ,,pareizo” banku.
Savā Belvjū mājā Andris iestādīja daudz augļu koku, tostarp kīvī un citus eksotiskus kokus. Dažu gadu laikā tur bija tik daudz ābolu, bumbieru un kīvī, ka nezināja kā ar ražu tikt galā. Viņš salika augļus kastēs un novietoja uz ietves, lai ņem katrs, kas grib.
Visu mūžu Andris bija kaislīgs dejotājs. Ar Ilzi Segliņu Andris mācīja tautas dejas Latviešu skolas bērnu ansamblim ,,Gauja”, gatavojoties Sietlas dziesmu svētkiem 1975. gadā. Mani dēli, Ēriks un Sigurds tur arī piedalījās. Vēl pirms dažiem gadiem es redzēju Andri dejojot ar somu deju grupu, kad tika atzīmēts ,,Julfest” Nordic Heritage muzejā. Atceros, ka Andris man stāstīja, ka viņš kopā ar savu ilggadīgo draudzeni Marju brauca uz Somiju dejot. Somiem patika dejot pa dienu dažādos klubos un ar to aizrāvās arī Andris.
Andris atstāja dēlu Edmundu, mazbērnus Holiju (Holly) un Bretu (Brett), Maiju Ūdris-Bitti un Marju Holu (Hall).

Vieglas smiltis!

Vija Rauda
2014. g. 18. novembrī

Pēteris Bērziņš mūžībā (1963 -- 2014)

 Pēteris Bērziņš aizgāja mūžībā 2014. gada 3. augustā Viskonsinā, 51. gada vecumā, nepārciešot sirdstrieku.  Pēteris ir dzimis Sietlā, Vašingtona štatā.  Viņš bija mīļotais vīrs sievai Sandrai un gādīgs tēvs dvīņu dēliem Rolandam un Oskaram. Pēteris beidza Sietlas latviešu skolu un Kursu, dejoja ,,Trejdeksnītī”.  Viņš ieguva B.S. grādu Chemical Engineering Vašingtonas Universitātē, pēc tam maģistra grādu (MBA) Purdue Universitātē.  Pēteris strādāja savā profesijā pie Frito Lay firmas Vankuverā Vašingtonā, vēlāk pie Universal Foods (Red Star Yeast), Milvokos Viskonsinā, kur viņš nostrādāja līdz mūža beigām.

Pēteris aktīvi darbojās Milvoku latviešu baznīcā, Latviešu Kredītbiedrībā, Daugavas Vanagos un abi ar sievu dejoja tautu deju grupā ,,Metieniņš". Viņš arī piederēja pie Makšķernieku un mednieku kluba.

Pētera tēvs Juris Bērziņš ir jau mūžībā. Paliek sieva Sandra, dēli Rolands un Oskars, māte Māra Bērziņa, māsa Anita ar ģimeni, brālis Mārtiņš ar ģimeni un brālis Pauls. Piemiņas brīdis notika 7. augustā ar sēru dievkalpojumu New Berlin, Viskonsinā.

Pēteris Bērziņš aizgāja mūžībā 2014. gada 3. augustā Viskonsinā, 51. gada vecumā, nepārciešot sirdstrieku.  Pēteris ir dzimis Sietlā, Vašingtona štatā.  Viņš bija mīļotais vīrs sievai Sandrai un gādīgs tēvs dvīņu dēliem Rolandam un Oskaram. Pēteris beidza Sietlas latviešu skolu un Kursu, dejoja ,,Trejdeksnītī”.  Viņš ieguva B.S. grādu Chemical Engineering Vašingtonas Universitātē, pēc tam maģistra grādu (MBA) Purdue Universitātē.  Pēteris strādāja savā profesijā pie Frito Lay firmas Vankuverā Vašingtonā, vēlāk pie Universal Foods (Red Star Yeast), Milvokos Viskonsinā, kur viņš nostrādāja līdz mūža beigām.

Pēteris Bērziņš aizgāja mūžībā 2014. gada 3. augustā Viskonsinā, 51. gada vecumā, nepārciešot sirdstrieku.  Pēteris ir dzimis Sietlā, Vašingtona štatā.  Viņš bija mīļotais vīrs sievai Sandrai un gādīgs tēvs dvīņu dēliem Rolandam un Oskaram. Pēteris beidza Sietlas latviešu skolu un Kursu, dejoja ,,Trejdeksnītī”.  Viņš ieguva B.S. grādu Chemical Engineering Vašingtonas Universitātē, pēc tam maģistra grādu (MBA) Purdue Universitātē.  Pēteris strādāja savā profesijā pie Frito Lay firmas Vankuverā Vašingtonā, vēlāk pie Universal Foods (Red Star Yeast), Milvokos Viskonsinā, kur viņš nostrādāja līdz mūža beigām.

Pēteris aktīvi darbojās Milvoku latviešu baznīcā, Latviešu Kredītbiedrībā, Daugavas Vanagos un abi ar sievu dejoja tautu deju grupā ,,Metieniņš". Viņš arī piederēja pie Makšķernieku un mednieku kluba.

Pētera tēvs Juris Bērziņš ir jau mūžībā. Paliek sieva Sandra, dēli Rolands un Oskars, māte Māra Bērziņa, māsa Anita ar ģimeni, brālis Mārtiņš ar ģimeni un brālis Pauls. Piemiņas brīdis notika 7. augustā ar sēru dievkalpojumu New Berlin, Viskonsinā.